Viltojumi un izdomātās rakstības

Trīs atšķirīgi nepatiesības veidi

Šīs parādības ir vērts nošķirt, jo katra no tām prasa citādu attieksmi.

Viltojums ir apzināta maldināšana: priekšmets vai teksts, kas radīts ar nolūku uzdot to par senu, autoram labi zinot, ka tā nav patiesība. Tipisks piemērs ir Kensingtonas rūnakmens.

Godīga kļūda ir labticīgs apgalvojums, kas balstīts uz aplamiem spriedumiem. Šāda kļūda ir viduslaiku ogama koku alfabēts. Traktāta Auraicept pārrakstītāji nevienu necentās apkrāpt: viņiem bija shēma, kas prasīja katru burtu sasaistīt ar kādu koku, un viņi to īstenoja. Lielākā daļa nepatieso apgalvojumu šajā jomā pieder tieši šai kategorijai.

Brīvībā palaista literāra fantāzija ir izdomāts materiāls, kas nekad nebija iecerēts maldināšanai, bet vienalga sāka savu patstāvīgu dzīvi. Spilgtākais paraugs ir Roberta Greivsa koku kalendārs: The White Goddess („Baltā dieviete”) ir dzejnieka grāmata, Greivss to nepasniedza kā zinātnisku pētījumu, taču mūsdienās tā ir avots lielākam skaitam ogama atbilstību nekā visi viduslaiku manuskripti kopā.

Nosaucot visus trīs par mistifikācijām, tiek zaudēta svarīga robeža. Viltotājs rīkojas negodprātīgi; viduslaiku glosētājs kļūdījās; dzejnieks vienkārši rakstīja dzeju.

Kensingtonas rūnakmens

Akmens plāksne, ko 1898. gadā netālu no Kensingtonas Minesotas štatā atrada zviedru ieceļotājs un zemnieks Ūlofs Ēmans (Olof Öhman). Uz tās iegriezts rūnu uzraksts ar datējumu 1362, kas apraksta skandināvu ceļotāju grupu, kura atradusi desmit biedrus mirušus.

Argumenti pret tā autentiskumu veido veselu pierādījumu virkni.

Valoda. Skandināvu zinātnieki, kuri to pētīja uzreiz pēc atrašanas, uzrakstu noraidīja, un lingvistiskās problēmas nekur nav pazudušas: tekstā sajauktas dažādu posmu formas, tajā sastopamas konstrukcijas, kas raksturīgas 19. gadsimtam, nevis 14. gadsimtam, un lietots vārdu krājums, kāds 1362. gadā vēl nebija izveidojies.

Pašas rūnas. Vairākas zīmes viduslaiku skandināvu lietojumā nav sastopamas vispār: pārsvītrots l, punktēts v, pārsvītrots o un p bez punktiem cilpās. Veselu gadsimtu tas bija tikai negatīvs pierādījums, jo neviens nespēja pateikt, no kurienes šie burti patiesībā nāk. 2003. gadā to izcelsme tika izsekota līdz skrodera mācekļa Edvarda Lāšona (Edward Larsson) pierakstiem. Viņš 1883. un 1885. gadā Dālarnā bija pierakstījis divdesmit septiņu burtu rūnu alfabētu mūsdienu zviedru valodai, kas satur tieši šādas formas, līdzās piecnieku skaitļiem, ar kuriem uz akmens fiksēts gads 1362, un masonu režģa šifram. Šie burti ir īsti un savulaik patiešām tika mācīti; tie vienkārši ir tapuši četrus gadsimtus par vēlu. Pilns apraksts atrodams lapā Dālarnas rūnas.

Konteksts. Vairāk nekā gadsimtu ilgos meklējumos šajā apvidū, kur zeme ir intensīvi apstrādāta un veikti arheoloģiski izrakumi, nav atrasts neviens cits senskandināvu priekšmets.

Zinātnieku vairākums ir vienisprātis, ka tas ir mūsdienu darinājums, un kopš Lāšona pierakstu atklāšanas ir skaidrs arī tas, kura jaunāko laiku tradīcija to radījusi. Akmens joprojām ir apskatāms muzejā, tam joprojām netrūkst pārliecinātu aizstāvju, un strīdi periodiski uzvirmo no jauna.

Taču to ir vērts pētīt cita iemesla dēļ: kāpēc tas vispār radās. Tas parādījās skandināvu ieceļotāju vidē laikā, kad nerimās asas diskusijas par to, kurš pirmais sasniedzis Ameriku, un tā vēstījums bija nepārprotams: mēs te bijām pirms citiem. Viltojumi vienmēr sniedz atbildes uz jautājumiem, kurus sev uzdod konkrētā sabiedrība.

Izdomātās rakstības

Otra kategorija ietver gadījumus, kad atsevišķa priekšmeta vietā tiek izdomāta vesela rakstības sistēma.

Ievērojamākais piemērs ir Velesa grāmata. Tā parādījās 20. gadsimta 20. gados kā koka dēlīšu kopa, uz kuriem it kā bijusi iegriezta 9. gadsimta slāvu pagānu hronika līdz tam nezināmā rakstībā. Oriģināli Otrā pasaules kara laikā parocīgi pazuda, atstājot vien fotogrāfijas un norakstus.

Kopš tā laika slāvistikas pētnieki ir vienprātīgi: tekstā sajauktas dažādu laika posmu un reģionu slāvu valodu formas, kas vienlaikus nekad nav pastāvējušas, pati rakstība nekur citur nav sastopama, un viss darbs ir 20. gadsimta sacerējums. Neraugoties uz to, atsevišķās slāvu rodnovēru aprindās tā joprojām tiek uzskatīta par autentiskiem svētajiem rakstiem.

Frīzu analogs ir Oera Linda grāmata: manuskripts, kas 19. gadsimta 60. gados tika pasniegts kā sena frīzu vēstures un reliģijas hronika. Mūsdienās ir skaidrs, ka tas ir 19. gadsimta sacerējums, taču nacistiskajā Vācijā to uztvēra nopietni tieši tādēļ, ka tas piedāvāja glaimojošu un senu pagātni.

Šai pašai kategorijai pieder arī Armanena futarks, lai gan šādā kontekstā tas tiek minēts reti. Gvido fon Lista 1902. gadā radītā astoņpadsmit rūnu rinda ir izdomāta rakstība, kas tika pasniegta kā pirmatnējais avots, no kura vēsturiskie alfabēti esot deģenerējušies. Apstāklis, ka tās pamatā bija it kā piedzīvota vīzija, nevis viltots priekšmets, nemaina lietas būtību.

Tas pats attiecas uz slāvu rūnām kopumā: vēsturē nav apliecināts neviens slāvu rūnu alfabēts. Materiāls, ko pārdod ar šādu nosaukumu, ir mūsdienu izdomājums, un šīs vietnes rādītājs to skaidri norāda.

Koku kalendārs

Pats veiksmīgākais izdomājums šajā jomā sākotnēji nemaz netika iecerēts kā viltojums.

1948. gadā Roberts Greivss (Robert Graves) publicēja darbu The White Goddess („Baltā dieviete”) par poētisko mitoloģiju. Tajā viņš izveidoja trīspadsmit mēnešu ķeltu koku kalendāru, piesaistot ogama burtus mēnešiem un kokiem, un uzbūvēja uz šī pamata sarežģītu mītisku sistēmu.

Tam nav nekāda vēsturiska pamata. Trīspadsmit mēnešu ķeltu kalendārs nekad nav pastāvējis; viduslaiku ogama koku saraksti paši ir vēlāks uzslāņojums, kā to parāda Bríatharogam keningi, turklāt Greivsa sistēma nesaskan pat ar šiem viduslaiku sarakstiem.

Greivss nevienu necentās maldināt. Viņš pats raksturoja grāmatu kā poētiskas intuīcijas augli, un tā arī tiek uztverta.

Pats saistošākais ir tas, kas notika vēlāk: kalendārs izkļuva ārpus grāmatas lappusēm. Mūsdienās tas ir lielākais apritē esošais ogama atbilstību avots, kas parādās neskaitāmās šķietami nopietnās publikācijās un ko regulāri kā senu ķeltu tradīciju citē cilvēki, kuri par pašu Greivsu nekad nav dzirdējuši.

Šī likumsakarība ir ļoti zīmīga: literāra fikcija ar spēcīgu iekšējo loģiku gūst virsroku pār nevienmērīgajām vēstures liecībām. Reālā vēsture rāda, ka viena un tā pati rūna vienā zemē nozīmē izdedžus, bet citā smidzinošu lietu, kamēr literārais izdomājums ir nevainojami sakārtots.

Kā viltojumi tiek atmaskoti

Metodes ir konsekventas un lielākoties ikdienišķas, un tieši tāpēc tās darbojas.

Valoda neatbilst norādītajam laikam. Valodas nepārtraukti mainās saskaņā ar dokumentētām likumsakarībām. Viltotājam precīzi jāatdarina valodas stāvoklis konkrētā gadsimtā, un tieši šeit gandrīz visi pieļauj kļūdas: Kensingtonas akmens, Velesa grāmata un Oera Linda hronika tika atmaskotas galvenokārt šādā veidā.

Burtu formas neatbilst norādītajam laikam. Mainās arī rakstība. Zīme, kas atrodama 19. gadsimta kalendārā, bet nav sastopama nevienā viduslaiku avotā, ir nepārprotams signāls.

Pārāk liela kārtība. Īstas tradīcijas ir nevienmērīgas. Ogama burtu nosaukumi līdzās četriem kokiem apzīmē metāla stieni, lauku un krāsu; rūnu dzejoļi nonāk savstarpējās pretrunās; viena un tā pati rūna trīs dažādās zemēs nozīmē tauru, izdedžus un smidzekli. Sistēma, kurā katrs burts ir koks un katram kokam ir savs mēnesis, ir kāda konkrēta autora radīta shēma.

Aizdomīgi laba atbilde tā laika aktuālajiem jautājumiem. Kas šeit ieradās pirmais, kuru senči bija visdižākie, kuras tautas garīgais mantojums tika nozagts. Viltojumi vienmēr atspoguļo to laikmetu, kurā tie tapuši.

Nav pieejams oriģināls. Velesa dēlīši kara laikā pazuda. Tā ir pastāvīgi atkārtojošās iezīme.

Kāpēc šī tēma iekļauta vietnē

Sadaļā par rūnām šo tēmu varētu arī neiekļaut. Tomēr tā šeit atrodas divu svarīgu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, izdomājumiem tic biežāk nekā vēsturiskajām liecībām. Daudz vairāk cilvēku spēj aprakstīt ķeltu koku kalendāru, nekā nosaukt kaut vienu Bríatharogam keningu. Daudz vairāk cilvēku ir redzējuši Vegvīzira simbolu (Vegvísir), kas kļūdaini nodēvēts par vikingu zīmi, nekā zina, kas ir rúnakefli. Ikviens, kurš sāk interesēties par šo jomu, vispirms sastapsies ar izdomājumiem, un ir daudz vērtīgāk prast tos atpazīt un ievietot kontekstā, nevis vienkārši ieteikt no tiem izvairīties.

Otrkārt, autentiskais materiāls ir daudz saistošāks. Alfabēts, kura burti nozīmē dzelzs stieni, audēja šķietu, sēru, šausmas, kalpones sēras un sejas pietvīkumu, ir nesalīdzināmi savdabīgāks un dziļāks par glīti sakārtotu svēto koku kalendāru. Brigenas koka kociņi (aptuveni seši simti koka zižļu ar ierakstiem par parādiem, kravām un intīmo dzīvi) par cilvēkiem, kuri patiešām lietoja rūnas, pastāsta daudz vairāk, nekā spētu jebkura vēlāk izdomāta tradīcija.

Viltojumi nav šīs tēmas ienaidnieki: tie vienkārši ir tās vispopulārākā versija, un galvenais arguments par labu īstajām liecībām ir tas, ka iedziļināšanās tajās sniedz daudz lielāku gandarījumu.