Āfrikas kosmoloģijas

Divas sistēmas, viens izziņas veids

Šī lapa aplūko divas Rietumāfrikas tradīcijas, ko bieži salīdzina ar astroloģiju, lai gan to iekšējā loģika ir principiāli atšķirīga. Nigērijas un Beninas jorubu Ifá orākuls neaprēķina planētu izvietojumu dzimšanas brīdī. Tas met palmu riekstus vai pareģošanas ķēdi, lai nonāktu pie vienas no 256 zīmēm, kur katra kalpo par vārtiem uz milzīgu no galvas apgūtas dzejas, mītu un medicīnas recepšu krātuvi. Mali dogoni stāsta par radītāju Ammu, kosmisko olu un lapsu, kura radīja pasaules nepilnību, un 20. gadsimta vidū kļuva pasaulslaveni ar savu Sīriusa zvaigznes mantojumu, par ko zinātnieki debatē vēl šodien.

Abas sistēmas balstās uz izziņas modeli, kas atšķiras no Rietumu akadēmiskās pieejas. Zināšanas šeit nav brīvi pieejama abstrakta informācija; tās nodod caur iesvētības pakāpēm, un tās ir jānopelna ar tikumīgu raksturu un stingru disciplīnu. Abas skata Visumu kā izlasāmu tekstu, kur debesu, zemes un cilvēka likteņa zīmes runā vienā valodā. Un abas apliecina, kā mutvārdu tradīcija spēj gadu simtiem saglabāt sarežģītas un precīzas intelektuālas struktūras bez rakstītā vārda palīdzības.

Mutvārdu tradīcija un tās kritiķi

Jorubi un dogoni glabāja savas zināšanas atmiņā un runātajā vārdā, nevis pergamentā vai grāmatās. Šo mutvārdu dabu bieži pārprata gan koloniālā laikmeta novērotāji, gan mūsdienu racionālisti.

Mutvārdu rakstura dēļ koloniālajiem administratoriem bija viegli šīs tradīcijas noraidīt kā māņticību. Franču un britu ierēdņi pamanīja tikai upurus un smiltīs vilktas līnijas, nespējot saskatīt aiz tām matemātisku un poētisku kārtību. Kad etnogrāfi, piemēram, Marsels Griols 1930. un 1940. gados sāka pierakstīt dogonu kosmoloģiju, viņi to nereti romantizēja, pasniedzot kā neskartu filozofiju, kas savukārt izsauca nākamās paaudzes pētnieku skepsi.

Vēsturnieks Jans Vansina sniedza atbildi no citas puses. Savos darbos viņš pierādīja, ka mutvārdu tradīcija nav haotisks atmiņu mudžeklis, bet gan stingra institūcija ar saviem pārbaudes mehānismiem, kanoniskām formām un kļūdu labošanas kārtību. Ifá vārsmās stingrais dzejas ritms un astoņdaļīgā uzbūve neļauj rindai pazust, nesalaužot kopējo skanējumu. Mutvārdu teksts atmiņā dzīvo ar tādu pašu precizitāti kā iespiesta lapa bibliotēkā.

Jorubu kosmoloģija: Orun, Aye un oriši

Jorubu kosmosa virsotnē stāv Olodumare — augstākais radītājs, kurš ir tāls un cildens un kuram tieši tempļus neceļ. Visums dalās divās pusēs: redzamajā pasaulē Aye, kur mīt cilvēki, dzīvnieki un augi, un neredzamajā garu pasaulē Orun, kur mājo gari, senči un dievišķie spēki — oriši. Šīs divas sfēras nav telpiski nodalītas debesis un elle, bet gan pastāvīgi krustojas un mijiedarbojas ikdienas dzīvē.

Pareģošanas ziņā svarīgākie ir divi tēli. Orunmila ir gudrības orišs un Ifá patrons, ko dēvē par Eleri Ipin — likteņa liecinieku —, jo viņš stāvēja līdzās Olodumarem, kad katra dvēsele pirms dzimšanas izvēlējās savu ceļu. Ešu ir dievišķais vēstnesis krustcelēs, kurš uzmana robežas un nogādā cilvēku upurus Orun gariem. Viņš nav ļaunais velns, bet gan kosmiskā līdzsvara sargs, kurš soda iedomību un atalgo dāsnumu.

Ori, liktenis un kāpēc vajadzīga pareģošana

Pēc jorubu ieskata cilvēks sastāv no trim galvenajām daļām: ara (fiziskā ķermeņa), emi (dzīvības elpas, ko dāvā Olodumare) un ori (iekšējās garīgās galvas). Pirms ienākšanas šajā pasaulē katra dvēsele nometas ceļos Orunā un izvēlas sev Ori, kas satur viņas nākamo zemes likteni — talantus, aicinājumu, labklājību un mūža garumu.

Taču piedzimstot cilvēks aizmirst savu izvēli. Zemes dzīvē viņš var nomaldīties no sava pareizā ceļa kļūdainu lēmumu, skaudības vai pretējo spēku (ajogun) ietekmē. Šeit palīgā nāk Ifá pareģošana: tā neparedz fatālu, nemainīgu nākotni pasīvai gaidīšanai, bet gan atgādina cilvēkam viņa paša izvēlēto likteni un piedāvā rīkus tā piepildīšanai.

Tradīcija orākula izcelsmi skaidro ar leģendu par Orunmilas aiziešanu. Reiz Orunmila dzīvoja zemes virsū starp cilvēkiem Ifes pilsētā. Pēc strīda ar jaunāko dēlu viņš aizvainots devās uz debesīm un atteicās atgriezties. Zemi piemeklēja haoss, neraža un slimības. Kad ļaudis lūdzās pie debesu vārtiem, viņš neatgriezās pats, bet pasniedza tiem sešpadsmit svētos palmu riekstus (ikin), sacīdams: „Kad vēlaties labklājību, bērnus vai veselību, jautājiet šiem riekstiem, un es jums atbildēšu.“

256 Odu

Ifá aritmētika ir skaidra un matemātiski eleganta. Katra zīme sastāv no diviem stabiem, kur katrā ir četras vienkāršas vai dubultas svītriņas. Tā kā katrā stabā ir 16 iespējamas kombinācijas, to savienošana dod 16 × 16 = 256 zīmes jeb Odu. Sešpadsmit zīmes, kurās abi stabi ir identiski, sauc par Ojú Odù jeb Meji („dvīņi“), un tās atrodas hierarhijas virsotnē.

Zemāk ir sniegta jorubu praksē izplatītā sešpadsmit Meji secība un to pamatnozīmes. Šīs tēmas kalpo kā vadlīnijas, nevis stingra vārdnīca: katrs Odū glabā simtiem vārsmu, kas vēsta dažādos virzienos, un zemāko zīmju secība jorubu pilsētās, Beninas foniem un Kubas tradīcijā mēdz atšķirties. Eji Ogbe ir vecākais visur.

Šīs sešpadsmit četru rindu figūras nav sastopamas tikai pie jorubiem. Foni tautas Fa sistēma Beninā, eve Afa, Madagaskaras sikidy un arābu ģeomantija ('ilm al-raml) izmanto tieši šo pašu heksadecimālo bināro struktūru. Zinātnieki joprojām diskutē, vai šī sistēma izplatījās pa tirdzniecības ceļiem vai attīstījās paralēli, taču Jorubalendā tā izauga par vienu no varenākajiem mutvārdu literatūras pieminekļiem pasaulē.

Orākula mešana

Pareģošanas seansu vada babalawo (noslēpumu tēvs) vai sieviete-priesteriene iyanifa (Ifá māte). Seansa mērķis ir noskaidrot, kurš no 256 Odu valda pār klienta pašreizējo dzīves brīdi. Šim nolūkam izmanto divus galvenos instrumentus: svētos palmu riekstus (ikin) vai pareģošanas ķēdi (opele).

Strādājot ar palmu riekstiem, pareģis tur visus 16 riekstus kreisajā rokā un mēģina tos ar vienu tvērienu satvert labajā rokā. Ja kreisajā rokā paliek viens rieksts, viņš uz paplātes pūdera novelk divas paralēlas svītras; ja paliek divi rieksti, novelk vienu svītru; ja paliek nulle vai vairāk par diviem, metienu neskaita. Šo darbību atkārto astoņas reizes, līdz uz paplātes izveidojas pilna astoņu rindu zīme. Izmantojot ķēdi, pietiek ar vienu metienu, jo astoņu čaulu stāvoklis uzreiz atklāj visu zīmi.

Seanss sākas ar to, ka babalawo pieklauvē pie paplātes ar īpašu ziloņkaula vai koka rīku (iroke), aicinot klāt Orunmilu un senčus. Pēc tam viņš uzkaisa dzelteno koksnes pulveri (iyerosun) un veic metienu.

Pareģošanas paplāte

Pareģošanas paplāte (opon Ifá) tiek izgrebta no viena koka gabala un var būt apaļa, taisnstūrveida vai pusmēness formā. Tās centrā ir gluds padziļinājums, kurā ieber termītu sagatavoto koksnes pulveri (iyerosun). Tieši šajā pūderī pareģis ar pirkstiem ievelk zīmes līnijas.

Paplātes apmali rotā bagātīgi kokgriezumi: zivis, bruņurupuči, čūskas un putni — radības, kas pārvietojas starp divām pasaulēm (ūdeni un zemi, zemi un debesīm). Paplātes augšdaļā, tieši pretī pareģim, vienmēr izgrebta Ešu seja ar lielām mandeļveida acīm, kas noraugās seansā un uzmana, lai apmaiņa starp cilvēkiem un gariem noritētu godprātīgi.

Ifá vārsmas un upuris

Kad zīme ir uzvilkta, seanss pāriet no aritmētikas uz literatūru. Katrs Odu sevī ietver simtiem no galvas apgūtu poētisku vārsmu — ese Ifá. Babalawo sāk skaitīt šim Odu piederīgās vārsmas, kas stāsta par seniem mītiskiem notikumiem — par to, kā senatnē kāds vērsās pie orākula ar līdzīgu bēdu.

Vande Abimbola ir parādījis, ka pilnīga ese Ifá vārsma ievēro regulāru astoņu daļu kompozīciju. Ievada daļas ir visstingrāk noteiktās, kamēr noslēguma daļas pieļauj paša pareģa vārdus, un īsākās vārsmās dažas daļas var tikt izlaistas:

Pareģis skaita vairākas vārsmas, un klients, kurš bieži savu jautājumu nav skaļi nosaucis, atpazīst stāstu, kas precīzi atbilst viņa dzīves situācijai. Orākuls nedod kategorisku pavēli, bet sniedz līdzību: „Paskaties, kas notika ar viņu, kad viņš rīkojās šādi.“

Gandrīz katrs seanss noslēdzas ar upura (ebo) noteikšanu: ēdiens, dzīvnieki, kauri gliemežvāki, audums vai noteikta rīcība, ko caur Ešu nogādā Orunā. Upurēšana nav kukuļdošana dievībām, bet gan enerģijas un attiecību līdzsvarošana Visumā — lai kaut kas jauns varētu tapt, no kaut kā ir jāatsakās.

Pāri Atlantijas okeānam

Jorubu tradīcija glabā atmiņas par Ojo impērijas sabrukumu un 19. gadsimta kariem, kuru dēļ simtiem tūkstošu jorubu tika pārdoti verdzībā pāri Atlantijas okeānam. Kubā, Brazīlijā, Trinidādā un Amerikas Savienotajās Valstīs paverdzinātie priesteri no jauna uzcēla savas sistēmas. Kubā izveidojās Santería (Lucumí), bet Brazīlijā — Candomblé Ketu. 20. gadsimta otrajā pusē tradīcija atgriezās pasaules lielpilsētās, un mūsdienās babalawo konsultē ļaudis Ņujorkā, Londonā, Parīzē un Lagosā.

Dogonu kosmoloģija: Amma, Nommo un Bālā lapsa

Dogoni mīt Mali centrālajā daļā gar Bandiagaras smilšakmens klinšu kraujām un lejā esošajos līdzenumos. Viņu kosmoloģija kļuva pazīstama pa citu ceļu: nevis caur pašu mutvārdu literatūras pierakstiem kā Ifá, bet gan caur franču etnogrāfu Marsela Griola un Žermēnas Dīterlenas darbiem 1930.–1950. gados.

Pasaule iepazina dogonu domāšanu galvenokārt caur Griola sarunām ar aklo mednieku Ogotemmeli 1946. gadā, no kurām dzima slavenā grāmata „Dieu d'eau“ (Ūdens dievs), un pēc viņa nāves publicēto darbu „Le Renard pâle“ (Bālā lapsa).

Šajos tekstos vēstīts, ka radītājs Amma radīja Visumu milzīgas kosmiskās olas iekšienē, kas saturēja četrus elementus un visu dzīvo būtņu pirmatnējos iedīgļus. Olā attīstījās dvīņu pāri. Viens no tiem, Ogo, kļuva nepacietīgs un izlauzās no olas pirms laika, līdzi paņemot placentas gabalu, kas kļuva par zemi. Šī priekšlaicīgā sacelšanās ieviesa radībā nepilnību, sausumu un tumsu. Lai to vērstu par labu, Amma upurēja otru būtni — ūdens un kārtības garu Nommo —, sadalot tā ķermeni, lai ieviestu Visumā kārtību un atdzīvinātu dabu. Ogo tika padarīts par zemes Bālo lapsu (Yurugu), kura naktīs klejo apkārt un zina radīšanas noslēpumus.

Griola mērķis bija daļēji polemisks: viņš vēlējās pierādīt Rietumu akadēmiskajai pasaulei, ka Āfrikas tautām piemīt tikpat dziļa, metafiziska un noslīpēta filozofiskā sistēma kā senajiem grieķiem vai ēģiptiešiem.

Sīriusa polemika

1950. gadā Griols un Dīterlena publicēja zinātnisku rakstu „Sudānas Sīriusa sistēma“, apgalvojot, ka dogonu priesteri zina par Sīriusa dubultzvaigznes dabu faktus, kurus ar neapbruņotu aci nav iespējams saskatīt: ka Sīriusam ir neredzams pavadonis, kas ir ārkārtīgi smags un apriņķo galveno zvaigzni 50 gados.

Paralēles ar moderno astronomiju šķita pārsteidzošas: balto punduri Sīriusu B ar teleskopu atklāja tikai 1862. gadā, bet tā milzīgo blīvumu aprēķināja 1920. gados. Kā gan klintīs mītoša tauta bez teleskopiem varēja zināt par šādu parādību?

1976. gadā Roberts Templs izdeva grāmatu „The Sirius Mystery“, apgalvojot, ka Nommo bijuši citplanētieši no Sīriusa, kuri senatnē apmeklējuši Zemi un nodevuši astronomijas zināšanas cilvēkiem. Grāmata kļuva par pasaules bestselleru un populārās kultūras sensāciju, taču zinātnieki to vērtēja ar dziļu skepsi.

Izšķirošu pavērsienu nesa nīderlandiešu antropologa Valtera van Bēka lauka pētījumi no 1979. līdz 1991. gadam. Van Bēks aptaujāja daudzus dogonu sirmgalvjus un žurnālā Current Anthropology paziņoja, ka neviens no viņa informantiem nepazina Griola aprakstīto Sīriusa noslēpumu. Viņš secināja, ka mīts nebija sena dogonu tradīcija, bet gan radās sarunās starp Griolu un viņa sarunbiedriem: Griols, kurš pārzināja astronomiju un meklēja dziļas sakarības, varēja uzdot uzvedinošus jautājumus, ko pieklājīgie vietējie sirmgalvji savās atbildēs atspoguļoja un tālāk attīstīja.

Diskusija zināmā mērā turpinās: Griola meita Ženevjēva Kalama-Griola aizstāvēja tēva godu, norādot, ka noslēpumi tika uzticēti tikai nedaudziem priesteriem, kamēr kritiķi uzsver, ka mutvārdu tradīcija viegli absorbē informāciju no ārpuses, tostarp no franču misionāriem un ceļotājiem, kuri reģionu apmeklēja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

Ko šīs divas tradīcijas dala

Ifá un dogonu kosmoloģija nonāk pie līdzīgām atziņām pa dažādiem ceļiem. Abās pasaule nav mehānisks pulkstenis, bet gan dzīvs, daudzslāņains attiecību tīkls. Abās kārtība un nekārtība (Orunmila un Ešu jorubiem, Nommo un Lapsa dogoniem) ir nepieciešamas Visuma sastāvdaļas, kuru dinamiskajā spriedzē risinās visa radošā attīstība.

Abās tradīcijās pasaule ir cilvēkam izlasāma. Laikā, kad modernā zinātne meklē vienotus modeļus cilvēka un dabas saiknes izpratnei, Rietumāfrikas kosmoloģijas piedāvā bagātu un dziļi pārdomātu skatījumu uz to, kā cilvēks var dzīvot saskaņā ar savu zemes un garīgo aicinājumu.