Islāma un arābu astroloģija

Kas ir islāma un arābu astroloģija

Islāma jeb arābu astroloģija ir astroloģijas tradīcija, kas tika praktizēta arābu valodā un uzplauka islāma pasaulē aptuveni no 8. līdz 14. gadsimtam. Tās ģeogrāfiskais loks stiepās no Vidusāzijas un Bagdādes caur Kairu līdz Kordovai un Toledo musulmaņu Spānijā. Šo zinātni sauca par 'ilm aḥkām al-nujūm — zvaigžņu lēmumu zinātni —, lai skaidri nošķirtu to no 'ilm al-falak jeb debess sfēru astronomijas, lai gan abus amatus bieži pildīja vieni un tie paši vīri. Tā nebija atsevišķa reliģiska doktrīna, bet gan grandioza intelektuāla sintēze: arābu autori mantoja vēlīnās antīkās pasaules grieķu horoskopiju, Sasanīdu Persijas vēsturisko astroloģiju un Indijas matemātiskās metodes, apvienojot tās vienotā sistēmā, kas balstījās uz Aristoteļa dabasfilozofiju un izteicās islāma pasaules kopīgajā zinātnes valodā.

Bagdāde: zvaigžņu dibināta pilsēta

Abāsīdu dinastija nāca pie varas 750. gadā un pārņēma lielu daļu no savas valdnieka varas idejas no gāztās Persijas Sasanīdu impērijas. Viena no šīm idejām bija pārliecība, ka lielas politiskas pārmaiņas sakrīt ar zvaigžņu stāvokļiem un ka jaunas pilsētas un valdīšanas sākums ir jāizvēlas rūpīgā elekciju astroloģijas aprēķinā. Kad otrais Abāsīdu kalifs al-Mansūrs nolēma pārcelt galvaspilsētu no Damaskas uz jaunu vietu pie Tigras upes, viņš uzdeva savai astrologu komandai noteikt vislabvēlīgāko brīdi būvniecības uzsākšanai. Šo grupu vadīja persietis Naubahts, zoroastriešu inženieris un galma astrologs, un Māšā'allāh ibn Asarī, ebreju zinātnieks no Basras. Par dibināšanas brīdi viņi izvēlējās 762. gada 30. jūlija pēcpusdienu. Ascendents atradās Strēlnieka zīmē, un tās labvēlīgais valdnieks Jupiters ieņēma spēcīgu vietu kartes virsotnē. Pēc vēsturnieka al-Tabarī liecības, Naubahts paziņoja kalifam, ka zvaigznes sola pilsētai nebeidzamu uzplaukumu un ka neviens kalifs šajā pilsētā nemirs dabiskā nāvē savā gultā — pravietojums, kas piepildījās, jo kalifi parasti mira kara gājienos vai ārpus pilsētas mūra.

Tulkošanas kustība

Nākamo divu gadsimtu laikā Bagdāde kļuva par vienu no lielākajiem tulkošanas centriem cilvēces vēsturē. Kalifu un viņu bagāto vezīru atbalstīti, tulkotāji (lielākoties sīriešu kristieši, ebreji un persieši) iztulkoja arābu valodā teju visu saglabājušos sengrieķu zinātnisko mantojumu. No helēnisma pasaules viņi saņēma Ptolemaja Tetrabiblos, Vetiuss Valensa, Teikra no Babilonas un Doroteja no Sidonas darbus. No Persijas viņi pārņēma pehlevi tekstus par vēstures cikliem un pasaules gadiem. No Indijas nāca sanskrita traktāti par trigonometriju, sinusu tabulām un efemerīdām (siddhantas), ko Bagdādē sauca par Sindhind. Gudrības nams (Bayt al-Hikma) kļuva par vietu, kur šīs trīs atšķirīgās tradīcijas tika harmonizētas, radot vienotu tehnisko aparātu, kāds antīkajā pasaulē nekad agrāk nebija pastāvējis.

Al-Kindī: astroloģija kā fizika

Helēnisma astroloģija nāca mantojumā ar stoicisma fatālismu, zvaigžņu reliģiju un neoplatonisma maģiju. Musulmaņu domātājiem bija nepieciešams racionāls, dabisks skaidrojums, kā zvaigznes vispār spēj iedarboties uz Zemi, nepiešķirot tām dievišķu gribu, kas konkurētu ar vienīgo Radītāju. Šo pamatojumu izstrādāja Jaakūbs ibn Ishāks al-Kindī (ap 801–873), pirmais lielais arābu filozofs. Savā slavenajā traktātā De radiis stellarum („Par zvaigžņu stariem“) al-Kindī apgalvoja, ka katrs debesu ķermenis izstaro starus visos virzienos. Šie stari piepilda visu materiālo pasauli, un to krustošanās leņķi rada dažādu elementāro īpašību (karstuma, aukstuma, sausuma un mitruma) sajaukumus zemes lietās. Aspekts — sekstils, kvadrāts, trigons vai opozīcija — bija nevis mistisks zīmējums, bet konkrēts ģeometrisks leņķis, kurā divi staru kūļi saplūst un modulē viens otru. Ar šo teoriju astroloģija no pravietošanas kļuva par dabaszinātni, par sava veida universālu starojuma fiziku.

Abū Mašars un Lielais ievads

Abū Mašars al-Balhī (787–886), Eiropā pazīstams kā Albumasars, bija islāma pasaules ietekmīgākais astroloģijas teorētiķis. Dzimis Balhā (mūsdienu Afganistānā), viņš ieradās Bagdādē kā hadīsu (pravieša tradīciju) zinātnieks, taču pēc strīda ar al-Kindī pats pievērsās matemātikai un zvaigžņu zinātnei. Viņa fundamentālais darbs Kitāb al-mudkhal al-kabīr ilā 'ilm aḥkām al-nujūm („Lielais ievads zvaigžņu lēmumu zinātnē“), kas sarakstīts ap 848. gadu, kļuva par viduslaiku un renesanses astroloģijas enciklopēdiju. Abū Mašars izveidoja pārliecinošu sintēzi starp Ptolemaja novērojumiem un Aristoteļa fiziku: Zeme atrodas nemitīgā tapšanas un iznīcības plūsmā, bet šīs pārmaiņas iekustina debesu sfēru nemainīgā apļveida kustība. Planētas nav dievi, bet gan bezkaislīgi instrumenti, ar kuru palīdzību Visuma Radītājs vada zemāko dabas pasauli. Kad 12. gadsimtā šo darbu latīņu valodā pārtulkoja Seviljas Jānis un Karintijas Hermanis, tas kļuva par vienu no pirmajiem avotiem, kas atgrieza Aristoteļa dabasfilozofiju viduslaiku Eiropā, sagatavojot augsni sholastikas uzplaukumam.

Vēsture, kas ierakstīta konjunkcijās

Helēnisma astroloģija lielākoties koncentrējās uz indivīda dzimšanas karti. Savukārt arābu tradīcija, smeļoties Sasanīdu Persijas idejās par pasaules laikmetiem, pārveidoja mundāno astroloģiju — tautu, dinastiju, reliģiju un laikapstākļu astroloģiju — par plašu un sistemātisku jomu. Abū Mašara „Tūkstošu grāmata“ pielāgoja milzīgos indiešu un persiešu pasaules laika ciklus svēto rakstu vēsturei, novietojot visu planētu konjunkciju Auna zīmes sākumā 3102. gadā p.m.ē. un datējot Pasaules plūdus pēc tās. Viņa „Konjunkciju grāmata“ izveidoja praktisko darba metodi uz Jupitera un Saturna — divu lēnāko ar aci saskatāmo planētu — pamata. Tās satiekas aptuveni ik pēc divdesmit gadiem, un katra nākamā satikšanās notiek apmēram 243 grādus tālāk par iepriekšējo, kas notur konjunkciju sēriju vienas stihijas trīs zīmēs aptuveni 240 gadus, pirms tā pāriet nākamajā stihijā. Pēc aptuveni 960 gadiem sērija ir izgājusi cauri visām četrām stihijām un atgriežas tur, kur tā sākās. Astrologi šos trīs mērogus interpretēja kā trīs dažādu nozīmīgumu notikumus:

• vienkāršā konjunkcija, kas notiek apmēram ik pēc 20 gadiem un iezīmē vietējus nemierus, valdnieku maiņu vai mēri;
• vidējā konjunkcija, kas notiek apmēram ik pēc 240 gadiem, kad konjunkcijas pāriet jaunā stihijas trigonā (piemēram, no Zemes uz Gaisu), atnesot jaunas dinastijas un impērijas;
• lielā konjunkcija, kas notiek apmēram ik pēc 960 gadiem, kad cikls iziet cauri visām četrām stihijām un atgriežas pie sākotnējā punkta, iezīmējot jaunu reliģiju rašanos un visas pasaules kārtības pārveidi.

Šo shēmu izmantoja gan pagātnes skaidrošanai, gan nākotnes paredzēšanai. Māšā'allāh un Abū Mašars aprēķināja, ka Lielā konjunkcija Skorpiona zīmē 571. gadā m.ē. bija vēstījusi par pravieša Muhameda dzimšanu un islāma uzplaukumu. Vēlāk astrologi pētīja gaidāmās konjunkcijas, lai paredzētu Abāsīdu varas norietu, krustnešu iebrukumus vai mongoļu postījumus. Vēsture vairs nešķita haotisku notikumu virkne, bet gan milzīgs dievišķs pulksteņa mehānisms, kurā katrai varai un ticībai bija atvēlēts savs precīzi izmērīts laiks.

Mājas, instrumenti un precīzs laiks

Helēnisma astrologi pārsvarā bija izmantojuši veselu zīmju māju sistēmu, kurā katra zodiaka zīme veido vienu māju, skaitot no uzlecošās zīmes. Savukārt islāma pasaules astronomi, kuri bija apguvuši sfērisko trigonometriju un kuru pienākums bija precīzi noteikt lūgšanu laikus un Mekas virzienu, deva priekšroku kvadrantu sistēmām, kas sadala debesis pēc paša novērotāja horizonta un meridiāna. Visplašāk izmantotā bija sistēma, ko mācīja al-Kabīsi (latīniski Alcabitius), kura grāmata „Ievads zvaigžņu tiesu mākslā“, kas sarakstīta Saifas ad-Daulas galmam Alepo un ko latīniski pārtulkoja Seviljas Jānis, kļuva par viduslaiku Eiropas universitāšu standarta mācību grāmatu. Viņa metode balstās uz laiku: tā ņem ascendenta grāda dienas pusloku — laiku, kas šim grādam nepieciešams, lai no austrumu horizonta nonāktu līdz debess vidum (MC) —, sadala to trīs vienādās daļās un pārnes šos dalījumus atpakaļ uz ekliptikas pa stundu lokiem, lai atrastu vienpadsmitās, divpadsmitās, otrās un trešās mājas virsotnes. Veikt šos aprēķinus ar roku prasīja sarežģītas trigonometriskās tabulas. Astrolabija to padarīja ātru: šis misiņa instruments ar stereogrāfiskās projekcijas palīdzību attēlo debess sfēru uz plakanas plāksnes, un meistari Bagdādē un vēlāk al-Andalusā iegravēja māju līnijas konkrētam ģeogrāfiskajam platumam, tā ka, pagriežot zvaigžņu karti vajadzīgajā stundā, māju virsotnes bija redzamas acumirklī.

Loti jeb arābu punkti

Lots jeb arābu punkts ir matemātiski aprēķināta vieta dzimšanas kartē, ko iegūst, izmērot loka attālumu starp diviem debess punktiem (parasti divām planētām) un atliekot šo pašu attālumu no ascendenta. Lai gan šīs metodes saknes meklējamas helēnisma kleroi praksē, tieši arābu astrologi to attīstīja līdz nepieredzētai pilnībai, izveidojot desmitiem jaunu punktu katrai iedomājamai dzīves situācijai. Pamata lotu aprēķina formulas:

• Laimes punkts (Pars Fortunae): dienas kartē Ascendents + Mēness − Saule, norādot uz fizisko ķermeni, labklājību un nejaušiem likteņa pavērsieniem;
• Gara punkts (Pars Solis): dienas kartē Ascendents + Saule − Mēness, norādot uz dvēseli, intelektu un apzinātu rīcību;
• Tēva punkts: Ascendents + Saturns − Saule;
• Mātes punkts: Ascendents + Mēness − Venera;
• Brāļu un māsu punkts: Ascendents + Jupiters − Saturns;
• Laulības punkts: Ascendents + Desmitā māja − Venera.

Nakts kartēs Saules un Mēness vietas pirmajās divās formulās mainās vietām. Al-Bīrūnī savā darbā Tafhīm uzskaitīja gandrīz simts dažādu lotu — no nekustamā īpašuma un parādiem līdz ceļojumu briesmām un ķirurģiskām operācijām. Loti ļāva astrologam iegūt konkrētas atbildes uz specifiskiem klienta jautājumiem pat tad, ja attiecīgā māja kartē bija tukša.

Cieņas un almutens

Kad kartē darbojās tik daudz planētu, māju un lotu, astrologam bija nepieciešams skaidrs skaitlisks instruments, lai noteiktu, kura planēta konkrētajā jautājumā ir galvenā noteicēja. Šim nolūkam arābu astrologi izstrādāja almutena (al-mubtazz — uzvarētājs) koncepciju. Katrā zodiaka grādā tika saskaitītas piecas tradicionālās cieņas: pārvaldība zīmē deva 5 punktus, eksaltācija — 4 punktus, triplicitātes pārvaldība — 3 punktus, robeža (termins) — 2 punktus un dekanāts — 1 punktu. Planēta, kas konkrētajā grādā vai vairāku nozīmīgu punktu summā savāca visvairāk punktu, kļuva par almutenu. Šo metodi izmantoja, lai atrastu kartes galveno valdnieku, mūža garuma noteicēju (kadkhudāh) vai profesijas signifikatoru, piešķirot spriedumam stingru matemātisku pamatotību.

Horārā un elekciju astroloģija

Kalifāta ikdienas dzīve prasīja tūlītējas un praktiskas atbildes. Kalifi, vezīri, ģenerāļi un tirgotāji vēlējās zināt: vai uzsākt karagājienu rīt no rīta? Vai pazudušais kuģis atgriezīsies? Vai slimnieks izveseļosies? Kur meklēt nozagto mantu? Šīm vajadzībām uzplauka divas nozares: horārā astroloģija (masā'il — jautājumi), kur karte tika celta brīdim, kad jautātājs uzdeva savu jautājumu astrologam, un elekciju astroloģija (ikhtiyārāt — izvēles), kur astrologs meklēja nākotnē labvēlīgāko brīdi kāda svarīga darba sākumam. Šeit dominēja tādi autori kā Sahls ibn Bišrs un Māšā'allāh, kuru sarakstītie noteikumi par planētu savstarpējo gaismas pārnesi un aizkavēšanu kļuva par vēlākās Eiropas horārās astroloģijas pamatu.

Kritiķi: teoloģija, astronomija un vēsture

Sākot ar vienpadsmito gadsimtu, šī varenā intelektuālā konstrukcija piedzīvoja nopietnus uzbrukumus no trim dažādām pusēm. Teoloģisko triecienu deva domātājs Abū Hāmids al-Gazālī savā darbā Tahāfut al-Falāsifa („Filozofu pašsakāve“), noraidot priekšstatu par dabas nepieciešamajām cēloņsakarībām: uguns nededzina pati no sevis un zvaigznes neko neizraisa, bet katru notikumu tieši rada Allāha brīvā griba un Viņa iedibinātais paradums ('āda), ko Viņš jebkurā brīdī var pārtraukt, tādēļ astroloģiskās prognozes ir nepamatots mēģinājums ielūkoties Dieva lēmumos. Ibn Rušds no Kordovas darbā Tahāfut al-Tahāfut atbildēja al-Gazālī, aizstāvot stabilu dabas cēloņsakarību esamību, tomēr arī viņš saglabāja dziļu skepsi pret astrologu konkrētajiem pareģojumiem. Tikmēr empīriskās astronomijas jomā Ibn al-Haisams (Alhazens) darbā Šaubas par Ptolemaju atklāja grieķu modeļu iekšējās fizikālās pretrunas, un Marāgas observatorijā, ko 1259. gadā dibināja Nasīrs ad-Dīns at-Tūsī, debesu matemātiskā izpēte izauga par patstāvīgu disciplīnu, radot tādus modeļus kā „Tūsī pāris“, kas vēlāk parādījās Kopernika darbos, kamēr astroloģijas prestižs astronomu vidū pakāpeniski zuda, lai gan pats at-Tūsī kalpoja mongoļu valdniekam arī kā astrologs. Visbeidzot vēsturnieks Ibn Haldūns 1377. gada darbā Muqaddimah pilnībā noraidīja Lielo konjunkciju doktrīnu kā vēstures skaidrošanas rīku: valstis un civilizācijas uzplaukst un sabrūk cilvēku sociālās vienotības ('aṣabiyyah) un ekonomisko apstākļu dēļ, nevis tādēļ, ka Jupiters un Saturns pāriet no vienas stihijas otrā, padarot astrologu apgalvojumus par neredzamās nākotnes paredzēšanu par nepamatotiem un nepieļaujamiem.

Mantojums Eiropā

Lai gan kritiķu uzbrukumi pamazām vājināja astroloģijas prestižu pašā islāma pasaulē, šīs tradīcijas teksti piedzīvoja otru un vēl varenāku dzīvi Rietumeiropā. Divpadsmitajā gadsimtā caur Toledo tulkošanas skolu Spānijā un kristiešu galmiem Sicīlijā un Dienvidfrancijā arābu traktāti tika masveidā pārtulkoti latīņu valodā. Seviljas Jānis, Karintijas Hermanis un Kremonas Gerardo pārtulkoja Abū Mašara, Māšā'allāh un Al-Kabīsi darbus, kas kļuva par universitāšu standarta mācību grāmatām. Līdz ar šiem tekstiem Eiropas zinātnē ienāca milzīgs jēdzienu kopums: almutens, arābu punkti, jauni zvaigžņu nosaukumi un precīzas trigonometriskās tabulas. Tieši caur arābu tulkojumiem un komentāriem Eiropa no jauna atklāja Aristoteli un Ptolemaju, un Bagdādes zelta laikmeta matemātiskie sasniegumi kļuva par tiešu pamatu Rietumu renesanses astronomijai.

Kā lasīt šo sadaļu

Augstāk redzamās nodaļu kartītes izseko tradīcijas ceļam no Bagdādes dibināšanas līdz Ibn Haldūna kritikai, savukārt personību saraksts zemāk iepazīstina ar cilvēkiem, kuri to veidoja. Lasiet agrīnās nodaļas, lai saprastu šīs mākslas rašanos, vidējās nodaļas — lai apgūtu tās tehniskās metodes, un pēdējās nodaļas — lai uzzinātu par tās kritiķiem un ceļu uz Eiropu. Astroloģija šeit tiek aplūkota kā vēsturisks fenomens un simboliska valoda pārdomām, nevis kā nemainīga likteņa solījums. Tradīcija un tās paņēmieni ir pieejami piecdesmit divās valodās Tarot Academy ekosistēmā.