Tibetas astroloģija

Kas ir Tibetas astroloģija

Tibetieši šo zinātni sauc par tsi vai tsi-rig — aprēķināšanas mākslu. Tā nav viena izolēta doktrīna, bet gan plašs zināšanu kopums, ko gadsimtiem ilgi pasniedza klosteros un medicīnas skolās. Tās uzdevumi sniedzas no valsts oficiālā kalendāra sastādīšanas un gadalaiku noteikšanas līdz cilvēka dzimšanas kartes lasīšanai, laulību un bēru plānošanai, kā arī ārstu vadīšanai jautājumos, kad dot zāles un kad nogaidīt. Visa šī mācība balstās budisma izpratnē par to, ka ārējie kosmosa cikli un cilvēka ķermeņa iekšējie ritmi precīzi spoguļo viens otru.

Tradīcija ir apzināti sintētiska. Tibetas astrologi izšķir divus galvenos avotus: Kar-tsi jeb Balto astroloģiju no Indijas un Nag-tsi jeb Melno astroloģiju no Ķīnas. Abu šo strāvojumu pamatā jaušams senās vietējās bon reliģijas mantojums ar tās dabas gariem un aizsardzības rituāliem. Budisma filozofija apvieno šīs trīs straumes harmoniskā veselumā.

Trīs avoti

Bons. Pirms budisma ienākšanas Tibetā vietējie iedzīvotāji vēroja dabas zīmes, godāja zemes, ūdens, uguns un gaisa spēkus un sazinājās ar kalnu, ezeru un pazemes gariem. Bon teksti pakļāva telpu un laiku spēcīgām dievībām, un liela daļa aizsargājošo rituālu — piemēram, pavedienu krusti un mierinājuma ziedojumi —, kas joprojām saistīti ar Tibetas astroloģiju, sakņojas tieši šajā senajā slānī.

Ķīna. Saskaņā ar tradīciju Ķīnas princese Veņčena atveda līdzi astroloģijas un ģeomantijas tekstus, kad viņa 641. gadā apprecēja karali Songcenu Gampo, un izmantoja tos Lhasas Džokhangas tempļa vietas izvēlē. Ķīniešu viedais Kongce, kuru tibetieši saistīja ar Konfūciju, kļuva par zīlēšanas mākslas aizbildni. No šī avota nāca pieci elementi, divpadsmit dzīvnieki, astoņas trigrammas un Luoshu maģiskais kvadrāts. Tibetieši to nosauca par Melno astroloģiju pēc Ķīnas apzīmējuma (melnā zeme), domājot turienes iedzīvotāju tumšās drēbes.

Indija. Otrs lielais vilnis ienāca līdz ar budisma otro uzplaukumu 11. gadsimtā, kad Tibetas tulkotāji kopā ar Indijas panditiem strādāja pie Kālačakras tantras jeb Laika rata mācības. Tās pirmo tulkojumu 1027. gadā pabeidza Gjidžo Dava Ezers, un šis gads kļuva par pirmā Rabdžunga — sešdesmit gadu cikla — sākumpunktu, ko tibetieši skaita kopš tā laika. Kālačakra atnesa pilnīgu Indijas astronomiju, ko Tibetā nosauca par Balto astroloģiju Indijas gaišo tērpu dēļ.

No klostera līdz valstij

Nākamajos gadsimtos Tibetas domātāji sakausēja šos aizguvumus vienotā zinātnē. Sakjas meistari rakstīja par aprēķinu mākslu 12. un 13. gadsimtā. Trešais karmapa Randžungs Dordže (1284–1339) sastādīja astroloģijas enciklopēdiju, liekot pamatus Curphu skolai. 15. gadsimtā Phugpa Lhundrups Gjatso un Khedrubs Norsangs Gjatso pārskatīja Kālačakras matemātiku, un viņu izveidotā Phugpa skola kļuva par dalailamu valdības oficiālo kalendāru.

Izšķirošais solis tika sperts piektā dalailamas regenta Desi Sandže Gjatso (1653–1705) vadībā. Viņa monumentālais darbs „Baltais berils“ kodificēja astroloģiju, kalendāru un ģeomantiju, kamēr „Zilais berils“ to pašu paveica medicīnas Četrām tantrām. Kopš tā laika astroloģiju un medicīnu mācīja kā dvīņu disciplīnas, un 1916. gadā trīspadsmitais dalailama nodibināja Men-Tsee-Khang institūtu Lhasā abu zinātņu attīstībai, ko 1961. gadā atjaunoja Dharamsalā trimdā.

Kar-tsi un Laika rats

Kālačakra māca par laiku trīs līmeņos. Ārējā Kālačakra aptver kosmosu: pasaules sistēmu, Saules, Mēness un planētu ceļus, no kuriem izskaitļo kalendāru un aptumsumus. Iekšējā Kālačakra ir cilvēka ķermenis, kur šie paši cikli atkārtojas kā smalko vēju (rlung, sanskritā prāṇa) kustība pa smalkā ķermeņa kanāliem un čakrām. Alternatīvā Kālačakra ir garīgās prakses ceļš — meditācija un dievību joga, kuras mērķis ir atbrīvot praktizētāju no abiem šiem cikliem. Izpratne, ka ārējais laiks un iekšējais laiks griežas vienā ratā, ir Tibetas medicīniskās astroloģijas stūrakmens.

Baltā astroloģija seko Indijas kalendāra pieciem faktoriem: nedēļas dienai, Mēness dienai, Mēness mājvietai (vienai no 27 nakšatrām), kombinācijai yoga un pusdienai karana, kuru ir vienpadsmit veidi. Neliels Indijas atzars Yang-char (uzlecošo patskaņu astroloģija) sasaista sanskrita patskaņus ar elementiem un elpošanu, un to izmantoja cilvēka dzīvības spēka novērtēšanai un izšķirīgu lēmumu pieņemšanai.

Kalendārs

Tibetas kalendārs ir lunisolārs. Tā mēneši seko Mēnesim, taču tiem jāsaskan ar gadalaikiem, un Kālačakra nosaka precīzu attiecību: 67 Mēness mēneši ir vienādi ar 65 Saules mēnešiem. Šo starpību izlīdzina, pievienojot lieko mēnesi aptuveni ik pēc 32,5 mēnešiem.

Dienu skaitīšana ir vēl smalkāka. Mēness diena (tshe-zhag) ir laiks, kurā Mēness apsteidz Sauli par divpadsmit grādiem jeb viena trīsdesmitā daļa no cikla starp diviem jauniem Mēnešiem. Tā kā abi spīdekļi pārvietojas ar mainīgu ātrumu, Mēness diena var ilgt no 20 līdz 27 stundām. Kalendārs piešķir katrai Saules dienai to Mēness dienas numuru, kas ir spēkā rītausmā, ap pulksten pieciem no rīta. Īsa Mēness diena, kas sākas pēc rītausmas un beidzas pirms nākamās, nesaņem savu datumu, tādēļ kalendārā numurs izkrīt. Gara Mēness diena, kas aptver divas rītausmas, piešķir savu numuru abām dienām, radot dubultu datumu. Tādēļ Tibetas kalendārā ir ierasts redzēt divus 15. datumus vai neatrast 4. datumu vispār.

Phugpa un Curphu skolas izmanto nedaudz atšķirīgas formulas Saules vidējās pozīcijas noteikšanai, tādēļ tās liekos mēnešus izvieto atšķirīgi. Lielākoties to aprēķini sakrīt, taču dažkārt Jaunais gads Losars tiek svinēts ar viena mēneša starpību, kas nobīda svētkus, rituālus un zāļu gatavošanas laikus. Katru gadu astrologi izdod oficiālo almanahu (lo-tho), kur visas šīs detaļas ir aprakstītas dienu pa dienai.

Nag-tsi un pieci elementi

Ja Baltā astroloģija pasaka, kad kaut kas notiek, tad Melnā astroloģija skaidro, kāds šis laiks ir. Tās praktiskā metode Jung-tsi (elementu astroloģija) balstās uz pieciem no Ķīnas aizgūtajiem elementiem: Koku, Uguni, Zemi, Dzelzi un Ūdeni. Tibetas tradīcija lieto vārdu Dzelzs tur, kur Ķīnas avotos runā par Metālu. Šie elementi nav tie paši, kas Tibetas medicīnas pieci elementi (zeme, ūdens, uguns, vējš un telpa), kuri apraksta matērijas sastāvu. Jung-tsi tie raksturo laika enerģētiskās īpašības un to savstarpējo satikšanos.

Šo satikšanos nosaka divi cikli. Mātes un dēla ciklā katrs elements dzemdina nākamo: Ūdens baro Koku, Koks baro Uguni, Uguns rada Zemi (pelnus), Zeme satur Dzelzi, un Dzelzs pulcē Ūdeni. Ienaidnieka un drauga ciklā katrs elements uzvar citu: Ūdens dzēš Uguni, Uguns kausē Dzelzi, Dzelzs cērt Koku, Koks noplicina Zemi, un Zeme aizsprosto Ūdeni. Jebkurš spriedums Jung-tsi sistēmā — no gada perspektīvām līdz partneru saderībai — balstās uz to, kādas attiecības valda starp iesaistītajiem elementiem.

Pamatleģenda vēsta par milzīgu zelta bruņurupuci, kurš pacēlās no pirmatnējiem ūdeņiem, nesot uz savām bruņām astroloģijas gudrību. Uz tā vēdera uzgleznotā diagramma ir Sipa Khorlo, kur koncentriskos apļos izkārtoti divpadsmit dzīvnieki, astoņas Parkhas un deviņas Mewas. Tā kalpo kā spēcīgs aizsargājošs amulets virs durvīm. To nedrīkst jaukt ar Esības ratu (Bhavachakra), jo Bhavachakra attēlo karmu un sešas pārdzimšanas valstības, kamēr Sipa Khorlo attēlo laiku.

Dzīvnieki un sešdesmit gadi

Divpadsmit dzīvnieki ir Pele, Vērsis, Tīģeris, Trusis, Pūķis, Čūska, Zirgs, Aita, Pērtiķis, Putns, Suns un Cūka. Katram dzīvniekam piemīt savs elements, debess puse un dzimums. Apvienojumā ar pieciem elementiem, no kuriem katru ņem divreiz (vīrišķo un sievišķo), tie veido sešdesmit gadu ciklu, piemēram, Uguns Zirga vai Koka Čūskas gadu. Tibetas ciklam ir viena īpatnība: tas sākas ar Uguns Truša gadu (1027. gadā), nevis Koka Peli. Septiņpadsmitais Rabdžungs sākās 1987. gadā, un 2026. gads ir Uguns Zirga gads.

Nedēļas dienām ir planētu pārvaldnieki kā Indijā, un katram dzīvniekam ir savas īpašās dienas: la diena un dzīvības diena, kas nes labumu, un šķēršļu diena, kas darbojas pret to. Astrologi ar šīm tabulām konsultējas, izvēloties nozīmīgu notikumu datumus.

Deviņas Mewas

Mewa burtiski nozīmē dzimumzīmi vai plankumu, un tie ir skaitļi no viens līdz deviņi, kas nāk no Luoshu maģiskā kvadrāta. Katram skaitlim ir sava krāsa un elements, un tie ir piesaistīti kompasa virzieniem.

Gada valdošā Mewa katru gadu pārvietojas par vienu skaitli atpakaļ, tādēļ pilnīga atgriešanās pie tās pašas Mewas, elementa un dzīvnieka prasa 180 gadus — trīs Rabdžungus, ko dēvē par augšējo, vidējo un apakšējo ciklu. Dzimšanas gada Mewa ir cilvēka iedzimtā Mewa, un rokasgrāmatas katram skaitlim piedēvē noteiktu raksturu: baltie skaitļi saistīti ar dievībām un labu veiksmi, melnais divnieks nes grūtības jaunībā, bet dzeltenais piecinieks — pēkšņas slimības un zaudējumus. No tās atvasina papildu Mewas dzīvības spēkam, ķermenim, varai un veiksmei, lasot tās kā pagātnes karmas zīmes.

Astoņas Parkhas

Parkhas ir Pārmaiņu grāmatas (Yijing) astoņas trigrammas, kas sastāv no pārrautām un nepārtrauktām līnijām: Li, Khon, Dwa, Khen, Kham, Gin, Zin un Zon. Tās izkārto elementu spēkus ap kompasu un veido Tibetas ģeomantijas pamatu. Cilvēka gada Parkhu nosaka, skaitot gadus: vīriešiem no Li trigrammas pulksteņrādītāja virzienā, bet sievietēm no Kham trigrammas pretēji pulksteņrādītāja virzienam.

No Parkhām katram gadam atvasina četrus labvēlīgus un četrus bīstamus debess virzienus.

Pieci dzīvības spēki

Tibetas astroloģijas visraksturīgākā daļa, kurai nav tiešu analogu Indijā vai Ķīnā, ir cilvēka interpretācija caur pieciem spēkiem, kurus katru izsaka kā noteiktu elementu:

• Srog, dzīvības enerģija: cilvēka eksistences sakne, ko nosaka dzimšanas gada dzīvnieka elements. Piemēram, Zirga gadā dzimušajam ir Uguns dzīvības enerģija;
• Lü, ķermenis: veselība un fiziskā izturība, ko nolasa no tabulas, kur katram no sešdesmit gadiem piešķirts savs ķermeņa elements neatkarīgi no gada pamatelementa;
• Wangthang, vara: labklājība, sociālā pozīcija un spēja īstenot mērķus, ko nosaka dzimšanas gada elements. Uguns Peles gads dod Uguns varu;
• Lungta, vēja zirgs: veiksme un panākumi, elements, kas ļauj lietām ritēt veiksmīgi. Tā karogi ir lūgšanu karodziņi Himalaju kalnu pārejās;
• La, dvēsele: smalkā aizsargājošā dzīvības esence, kas var novājināties vai tikt pazaudēta. Tās elements ir dzīvības enerģijas elementa māte, tātad Zirga Uguns enerģijai ir Koka la.

Astrologs salīdzina katru no šiem pieciem spēkiem ar tekošā gada, mēneša un dienas elementiem. Ja gada elements ir spēka māte vai draugs, spēks saņem atbalstu; ja tas ir tā ienaidnieks, spēks nonāk spriedzē. Ievainota la dvēsele ir īpaši bīstama, jo cilvēka dzīvības enerģija ir tieši atkarīga no tās.

Grūta gada gadījumā tradīcija nepiedāvā bezpalīdzīgu samierināšanos, bet gan aizsargājošus līdzekļus: lūgšanas, ziedojumus, lūgšanu karogu celšanu un Namkha izgatavošanu — tas ir sakrustotu koka kociņu diegu krusts, kas noausts cilvēka piecu elementu krāsās. Namkha nāk no bon rituāliem, ko Rietumos plaši mācīja Čogjals Namkhai Norbu un ko pirms lietošanas svētī skolotājs.

Sowa Rigpa: astroloģija un medicīna

Tibetas medicīna (Sowa Rigpa jeb dziedināšanas zinātne) ir joma, kur astroloģija veic savu vispraktiskāko darbu. Tās pamatteksts „Četras tantras“ (Gyüshi) savu galīgo veidolu ieguva 12. gadsimtā, un par tā autoru uzskata ārstu Juthoku Jontenu Gonpo. Teksta darbība norisinās Tanadugā — mītiskā dziedniecības pilsētā, kur Dziedināšanas Buda māca viedo sapulci. Tās pirmā grāmata attēlo visu medicīnu kā koku ar 3 saknēm, 9 stumbriem, 47 zariem un 224 lapām.

Šajā medicīnā viss sastāv no pieciem elementiem (zemes, ūdens, uguns, vēja un telpas), kas cilvēka ķermenī izpaužas kā trīs nyepa jeb humori.

Veselība pastāv trīs humoru līdzsvarā ar septiņām ķermeņa sastāvdaļām un trim atkritumvielām. Katram humoram ir pieci apakštipi. Vējš, piemēram, dalās dzīvību uzturošajā vējā galvā, augšup vērstajā runas vējā krūtīs, visaptverošajā kustību vējā locekļos, gremošanas uguni uzturošajā vējā un lejup vērstajā atkritumu izvadīšanas vējā.

Medicīniskā astroloģija

Tā kā laika iekšējie un ārējie rati griežas kopā, humori kāpj un krītas atbilstoši stundai, gadalaikam un debesu stāvoklim, un Tibetas ārsts (amchi) tos lasa tieši šādā veidā. Pulsa diagnostikā ārsts novieto trīs pirkstus uz katras plaukstas locītavas un nolasa iekšējo orgānu stāvokli zem katra pirksta gala. Turklāt viens un tas pats pulss vasarā un ziemā nozīmē dažādas lietas, jo katram gadalaikam ir savs dabiskais pamatpulss. „Četras tantras“ sniedz arī desmit dažādus zāļu ieņemšanas laikus — pirms ēšanas, ēšanas laikā, pēc ēšanas vai starp kumosiem — atkarībā no konkrētās kaites.

Astroloģijas visredzamākais lietojums medicīnā ir aizsargājošās dvēseles la kustības izsekošana. Teksti apraksta tās ceļojumu cauri ķermenim visa Mēness mēneša gaitā: jaunmēnesī tā sākas pēdās (vīriešiem kreisajā, sievietēm labajā), kāpj cauri stilbiem, augšstilbiem un ķermenim līdz galvas virsotnei pilnmēnesī un trīsdesmitajā dienā atkal nolaižas lejā. Asins nolaišanu un piededzināšanu (moksu) nekad nedrīkst veikt tajā ķermeņa vietā, kur la attiecīgajā dienā atpūšas, jo tās ievainošana iedragātu pacienta dzīvības spēku. Daži datumi ir vispārēji labvēlīgāki ārstēšanas sākumam; 8., 15. un 30. datumu uzskata par īpaši labvēlīgiem arī garīgajām praksēm.

Dārgakmeņu tabletes

Šī saikne tieši iesniedzas farmācijā. Tibetas medicīna klasificē ārstniecības vielas pēc sešām garšām, kur katra sastāv no diviem elementiem, un izmanto tās humoru līdzsvarošanai vai nomierināšanai.

Visaugstāk vērtētās zāles ir rinchen rilbu jeb dārgakmeņu tabletes, ko gatavo no desmitiem augu, minerālu un metālu sastāvdaļu. Daudzas no tām satur tsothel — īpaši apstrādātu dzīvsudraba savienojumu, kura attīrīšana un sagatavošana ir viens no tradīcijas ilgākajiem un rūpīgāk sargātajiem noslēpumiem. Tradīcija prasa abu gatavošanu stingri astroloģiski izvēlētos datumos, ārstiem vizualizējot sevi kā Dziedināšanas Budu un skaitot mantras virs zāļu trauka. Nepareizā laikā un bez rituāliem gatavotas zāles tradīcijas skatījumā ir tikai parasta matērija.

Šis princips mūsdienās saduras ar modernajiem standartiem. Lielākie ražotāji Ķīnā un trimdā ir pārgājuši uz industriāliem ražošanas standartiem, kas prasa nepārtrauktu ražošanu visu gadu un standartizētas partijas. Daudzi tradicionālie ārsti apgalvo, ka astroloģiskā kalendāra un iesvētīšanas atmešana maina zāļu patieso iedarbību. Zinātniskās diskusijas par dzīvsudraba preparātu drošību turpinās arī šodien.

Kā to lasīt šodien

Tibetas astroloģiju aktīvi praktizē arī šodien: almanahu izdod katru gadu, ģimenes konsultējas ar astrologiem bērna dzimšanas, laulību, būvniecības un bēru gadījumos, un Men-Tsee-Khang joprojām apmāca astrologus līdzās ārstiem. Lasītājam no Rietumu astroloģijas vides ir svarīgi pamanīt, cik atšķirīgi tiek uzdots jautājums. Tā nejautā, kāda zodiaka zīme ir cilvēks. Tā jautā, kā cilvēka elementi satiekas ar laika elementiem un ko iespējams darīt, lai tos novadītu līdzsvarā un harmonijā.

Tibetas medicīna un tās astroloģija šeit tiek aplūkota kā kultūras un vēstures tradīcija. Tās neaizstāj profesionālu medicīnisko palīdzību, diagnozi vai ārstēšanu, un tradicionālos preparātus, īpaši metālus saturošos, nekad nevajadzētu lietot bez kvalificēta speciālista uzraudzības.