Obsidiāns

Kas tas ir patiesībā

Amorfs vulkāniskais stikls, kas parasti satur aptuveni septiņdesmit procentus silīcija dioksīda, ar cietību no 5 līdz 5.5 un izteiktu gliemežnīcas lūzumu.

Tā kā obsidiānam trūkst iekšējās kristāliskās struktūras, tas lūst pa gludām, ieliektām virsmām. Pašā asākajā malā svaiga šķemba var būt vienu molekulu bieza, pārspējot ķirurģiskā tērauda skalpeļa asumu. Šī iemesla dēļ obsidiāna asmeņi tikuši eksperimentāli izmantoti mikroķirurģijā.

Valdošā krāsa visbiežāk ir piesātināti melna magnetīta un hematīta mikroskopisko ieslēgumu dēļ. Sniegpārslu obsidiāns satur baltus kristobalīta sferolītus; sarkankoka obsidiāns iezīmējas ar dzelzs oksīda joslām; varavīksnes, zelta un sudraba obsidiāns ietver sakārtotus mikroburbulīšu slāņus, kas rada mirdzošu optisku efektu.

Obsidiāns ir metastabils. Ģeoloģiskā laika mērogā tas lēnām devitrificējas un kristalizējas, tādēļ daudzus miljonus gadu seni paraugi stikla formā saglabājas ārkārtīgi reti.

Ķīmiski tas ir inerts un nekaitīgs, tomēr atšķeltās šķautnes acumirklī iegriež ādā.

No kurienes tas nāk

Meksika, jo īpaši Pačukas un Otumbas atradnes, gadsimtiem apgādāja visu Mezoameriku. Kapadokija Turcijā un Melas sala Egejas jūrā nodrošināja seno Tuvējo Austrumu un Vidusjūras reģionu. Armēnijā, Islandē, Lipāru salās Itālijā, Japānā un ASV rietumos arī atrodami ievērojami krājumi.

Tā arheoloģiskā nozīme ir nepārspējama. Katrai lavas plūsmai piemīt unikāls mikroelementu ģeoķīmiskais nospiedums, tāpēc atrastos darbarīkus laboratoriski var precīzi sasaistīt ar konkrēto ieguves vietu. Tas ļāvis zinātniekiem rekonstruēt aizvēstures tirdzniecības ceļus ar tādu detalizāciju, kāda nav sasniedzama gandrīz nevienam citam materiālam.

Melas obsidiāns, kas atrasts Grieķijas kontinentālajā daļā slāņos ap 11000. gadu p.m.ē., uzskatāms par vienu no senākajiem neapstrīdamajiem kuģošanas pierādījumiem Vidusjūrā.

Mezoamerikā obsidiānu ieguva un apstrādāja rūpnieciskos apmēros; acteku macuahuitl, koka vāle ar sānos iestiprinātiem asiem obsidiāna asmeņiem, bija bīstamākais karavīru ierocis.

Ko vēstīja tradīcijas

Mezoamerikas tradīcija ir visnozīmīgākā un visplašāk aprakstītā. Pulēti obsidiāna spoguļi bija dievības Teskatlipokas galvenais simbols, kura vārds nozīmē «dūmojošais spogulis», un priesteri tajos zīlēja nākotni. Spāņu hronisti fiksēja šos rituālus, un viens no šādiem spoguļiem vēlāk nonāca karalienes Elizabetes I galma zinātnieka Džona Dī īpašumā un pašlaik glabājas Britu muzejā.

Šis priekšmets veido tiltu starp acteku rituāliem un Anglijas renesanses mācīto maģiju.

Anatolijā Çatalhöyük atrasti obsidiāna spoguļi datējami ap 6000. gadu p.m.ē. un tika guldīti kapos kā vērtīgi ziedojumi.

Arī antīkie romiešu avoti piemin akmeni: Plīnijs Vecākais nosaukumu saista ar kādu romieti vārdā Obsijs vai Obsīdijs, kurš šo akmeni atvedis no Etiopijas.

Mūsdienu tradīcija uztver obsidiānu kā nesaudzīgas patiesības akmeni un stingru aizsargu, kura mērķis ir atsegt patiesību, nevis sniegt mierinājumu. Šī izpratne nostiprinājās divdesmitajā gadsimtā, taču precīzi atbilst materiāla fiziskajam asumam.

Kā ar to strādā

Obsidiāna vieta mūsdienu praksē prasa nopietnību: to uzskata par akmeni, kas izceļ gaismā visu, no kā mēģināts izvairīties, lai sagrautu pašapmānu.

Tas nav piemērots iesācējiem un nav īstā izvēle, ja cilvēks meklē mierinājumu vai maigu atelpu.

Tumšo spoguļu izmantošanai meditatīvai lūkošanai (scrying) ir vēsturisks pamats. Pulēta melnā obsidiāna plāksne ir tradicionālākā virsma šādai praksei. Paņēmiens ietver mierīgu skatiena fiksēšanu uz tumšās virsmas, līdz apziņa sāk atveidot iekšējos tēlus un simbolus.

Nēsāšanai ikdienā piemērots ir noapaļots olistiņš. Neapstrādātām šķembām ir bīstami asas malas, un tās jāglabā bērniem nepieejamā vietā.

Ar cietību 5.5 tas triecienos viegli skrāpējas un drūp, tādēļ nav piemērots gredzeniem pastāvīgai valkāšanai.

Pārdomāta iegāde

Parasts tumšs rūpnieciskais stikls tirdzniecībā bieži tiek uzdots par dabisku obsidiānu. Ķīmiski tie ir ļoti līdzīgi, jo arī obsidiāns ir stikls; būtiskā atšķirība ir dabīgajā vulkāniskajā izcelsmē pretstatā rūpnīcas kausējumam.

Paturiet plānu šķautni pret spēcīgu gaismu: īsts obsidiāns parasti nedaudz laiž cauri brūnganu, zaļganu vai dūmakaini pelēku toni, kamēr mākslīgais stikls paliek necaurredzami melns. Kausētiem viltojumiem mēdz būt veidņu pēdas un apaļi gaisa burbulīši, kamēr dabīgajam obsidiānam burbulīši ir izstiepti lavas tecēšanas virzienā.

Sniegpārslu, sarkankoka un varavīksnes obsidiāns ir dabiskas varietātes. Savukārt koši zils, zaļš vai violets akmens vienmēr ir sintētiski krāsots stikls, jo dabā šādu toņu obsidiāns neveidojas.

Īstas figūras, galvaskausi un lodes tiek griezti no akmens ar rokām; liešanas šuves klātbūtne uzreiz atmasko pakaļdarinājumu.